CREATIVITY BLOG
By Veldze Liesma
Es piedzimu 1991. gadā, kad Latvija bija izcīnījusi savu vārdu un zemi. Šajā grūtajā, bet cerību un sapņu pilnajā laikā, sākās mana cīņa par izdzīvošanu.
Bija lietaina un vējaina rudens novakare. Par spīti tam, ka pulkstenis vēl bija tikai seši, kā jau rudenī, apkārt valdīja tumsa un drēgnums…
Esmu sapņojusi un domās visu iztēlojusies par šo laiku, jo tādiem kā mums, nav ne īstas pagātnes, ne piederības. Ar mani gan tā nebija. Es vienmēr zināju, ko atbildēt un stāstīt, un stāstīt, pat, ja tie bija tikai meli. Tā es jutos labāk, pat, ja mans stāsts nebija laimīgs. Lai gan nevienam no mums tas tāds nav un nemaz nevar būt.
Mana māte bija skaista, jauna, vēl tikai meitene, kas pēc skolas beigšanas kā izcilniece, devās uz Rīgu. Viņa bija vienkārša lauku meitene, kas naivi sapņoja par skaistām lietām – lielu māju, cienīgu darbu, augstāko izglītību, pārticību un gādīgu, mīlošu vīru.
Mans tēvs bija armijnieks, kas bija izcietis un pārcietis sacelšanās, nemierus un karus dažnedažādākajās valstīs. Viņš bija spēcīgs, norūdīts vīrietis ar lielu dzīves pieredzi.
Mana māte iemīlējās viņā no pirmā skatiena. Viņš viņu apbūra ar saviem stāstiem par drosmīgajām cīņām un valdzināja ar zemju aprakstiem, kur bija bijis. Tā bija liela un patiesa mīlestība.
Mana māte palika stāvoklī, bet tēvu aizsauca tālākā ceļā. Viņš solīja atgriezties un precēt viņu, apbērt ar zeltu un dimantiem… Bet viņš neatgriezās. Bija kritis kaujā, aizstāvēdams kāda zemi, mājas un mīļos, bet mana māte palika viena ar bērnu krūtīs. Viena lielā, skarbā pasaulē, kur neviens viņu nesaprata un nepieņēma. Ar kailām kājām viņa staigāja pa nodilušajiem bruģa ceļiem, lūgdama maizi un pajumti, pretī saņemdama tikai nicinājumu un zobošanos…
Kad nācu šajā pasaulē, viņa bija viena – nogurusi un bezspēcīga. Pārāk vārga, lai izdzīvotu, pārāk salauzta un sagumusi zem lielo sapņu smagās nastas. Mani atrada ietītu rudens lapās zem kāda koka. Mana izdzīvošana bija neiespējama un nereāla, bet man bija dots tēva spēks un norūdījums, un mātes sapņi un cerības par to, ka ledaino aukstumu reiz aizstās siltas un gādīgas rokas. Patiesība bija pārāk nežēlīga un sāpīga.
Kad skatos uz sevi spogulī, redzu viņu acis, degunu un lūpas, viņu vaibstus un matus. Ir dīvaini būt ar kādu tik tuvam, bet nepazīt, būt sev un tomēr svešiniekam. Nav viegli būt bārenim, bet nav arī viegli būt cilvēkam. Dzīve nav viegla nevienam, kurš netic.