CREATIVITY BLOG
By Veldze Liesma
Trešā tautā sauktā Greja grāmata – mūžīgais medusmēnesis… Pat gultas ainās ir vairāk dialogu nekā visā grāmatā, kur bez gultas nevar izturēt ne minūti. Šie teksti ir pārāk gari, nestāsta neko jaunu, tikai veido dzīvē nereālus dialogus un ainas. Jau 100 un vienu reizi minētas darbības, kas atgādina copy – paste pogu salikumu uz tastatūras. Ja nav ko jaunu pateikt, vai vajag vispār kaut ko teikt? Šoreiz teiciens, atkārtošana - zināšanu māte, nebūs īsti vietā.
Līdz ar medusmēneša beigām, grāmata līdz ar pakaļdzīšanos ienes spriedzi un ieinteresētību, bet ne uz ilgu laiku, atsākas pārošanās viena pēc otras. Teiciens – kas par daudz,tas par skādi – atbilst precīzi. Ja rodas kādas problēmas, tās tiek risinātas ar gultu (un ne tikai gultu) ainām. Nevajag arī problēmas, lai draiskulības sekotu viena otrai. Jāatzīst, salīdzinoši ar pirmo grāmatu ir veidojies progress, un es pat varu teikt - pretīgais un nepieņemamais jaucas ar jauko un skaisto – kas, laikam, ir liels kompliments grāmatai.
Es cenšos pieņemt un saprast, ko lasu, bet grāmata manī ik pa laikam rada tikai dusmas, jo tā rāda sievietes tēlu kā vārgu, neaizsargātu, seklu, nedomājošu personu, kas nespēj sevi aizsargāt un pati par sevi pastāvēt. Ja rodas kādas vēlmes pretoties, pietiek tikai novicināt vīriešu dzimumlocekli un mēs jau ļaujam sev dibenā spraust ānusa aizbāžņus. Lai gan sieviešu varone galvenajam varonim liek kļūt nedaudz cilvēcīgākam un viņa raksturs un darbības iegūst arī nedaudz pozitīvu nokrāsu, galvenās varones aklums un seklums (lai gan viņa tik ĻOTI mīl Greju!!!) liek aizdomāties par sievietes vietu pasaulē. Ne vienmēr var paļauties uz skaistu ārieni un labu seksu, kā iekrita galvenā varone, viņas mīļotais un visu sieviešu Dievs ir ļoti garīgi un psiholoģiski slims cilvēks, kurš degradē ne tikai sevi, bet arī sievietes.
Grāmata iegūst citādu nokrāsu, kad abi mīlētāji izpraucas no divvientulības un satiek arī draugus. Un visbeidzot, ja ļoti saņemas un tiek līdz grāmatas vidum, grāmata raisās salīdzinoši labi.
Jāatzīst pašas beigas pirms epiloga liek man vilties atkārtoti visā grāmatā un uzburto aizraujošo noti nojauc. Pēc epiloga, kurā ir aprastīts par abu nākotni, seko vispirms nelielas, diezgan
neinteresantas atmiņas no Kristjena bērnības, kurām seko viņa redzētais un izjustais pirmo reizi satiekot Anu. Nobeigums ir nedaudz tracinošs, jo gribās pēc tā turpinājumu, nezinu gan kāpēc,jo no visām trim grāmatām, lieko izņemot, sanāktu viena knapa, bet jauka grāmatiņa. Lai labāk un īsāk pastāstītu par grāmatu, es vēlētos citēt grāmatas galveno varoni – …nekrietns morāles principu pārkāpums. – vēl es vēlētos piebilst – ētikas.