​CREATIVITY BLOG

Neesmu liela latviešu autoru fane, tomēr dažas pērles izdodas atrast. Nē, nerunāju par vecajām vērtībām, bet jaunajām grāmatām, jaunajiem autoriem… Arī pati esmu rakstījusi gan stāstus, gan romānus un zinu, cik grūti ir, lai tevi pamanītu, lai tiktu publicēts vai izdots tavs darbs. Domājams, ja jau tavā darbā tiek ieguldīti līdzekļi, tad jau izdotajam ir jābūt kaut kādai vērtībai. Diemžēl bieži tā šķiet lieki izmesta nauda. Tomēr esmu par mēģinājumiem, centieniem un latviešu autoru atbalstīšanu.

 

Muzejnaktīs 2014 manās rokās nonāca latviešu autores Klāras Klāsones darbs Saule, bezvējš. Lai nemulsinātu it kā netik latviskais vārds un uzvārds, jāsaka, ka tas ir nezināma autora pseidonīms. Internets klusē par sīkāku informāciju par šo personu. Neticās, bet grāmata ir izdota nu jau tālajā 2007. gadā, tās lapušu skaits sasniedz 142, izdevuši Valters un Rapa.

 

Par tām latviešu pērlēm un pelavām… Loģiski, ka visiem neizpatiksi, to arī pamanīju lasot pāris citas recenzijas par šo darbu. Jāatzīst, latviešiem gan filmās, gan dziesmās, gan grāmatās ir manāms vienkāršums, dabu, lietu, notikumu izdaiļots apraksts, kas tā arī neko nepastāsta, un, ja arī pastāsta, lasītāju tas iemidzina, jo tas ir pieradis pie sižetiem, ātruma, noslēpumiem, intrigām un tā var turpināt un turpināt. Latvieši raksta par dzīvi kāda tā ir – lēna, parasta, nomācoša, bet, kuram gan patīk lasīt par ikdienas lietām, ko redz un piedzīvo ik uz soļa, tie vēlas, lai grāmatas viņus izklaidē, liek piedzīvot un sajust to, kas nav un varbūt arī nevar tikt pieredzēts, un nokļūt vietās, kuras nav redzējuši vai pat neeksistē.

 

Grāmata lasās gurdeni, varbūt uz beigām iegūst nelielu tempu. Vārdi un teikumi plūst lēni un viegli, kā pats darba nosaukums. Sākumā ir sajūta, ka rakstniece izgājusi ārā un rakstījusi visu, ko redz un kas notiek, un tas nav nekas īpašs, ikdienišķāks par ikdienišķu. Darbu interesantāku un nosacīti sarežģītāku dara stāsts stāstā. Grāmata liek aizdomāties un kļūt ziņkārīgam vai tajā ieliktais tiešām ir izdomājums vai atstāstījums, jo to raksta rakstniece, kas vēl papildus raksta romānu par savu dzīvi un mēdz pierakstīt dienasgrāmatu. Un šeit jau ziņkāre sāk jaukties ar kaut ko dziļāku, tu aizdomājies un sāc savilkt kopā vārdus, teikumus un tekstus un tam visam veidojas nopietna nozīme par dzīvi, morāles, tu sāc filozofēt. Stāsts ir skumjš, ja sāksi to saprast, tev sāpēs. Bet reizēm ir labi just arī šādas sajūtas. Reizēm vērts atgriesties uz zemes un izlasīt arī kaut ko īstu, bet es noteikti iesaku eksperimentēt ar jauno latviešu literatūru.