​CREATIVITY BLOG

Iegājusi lauku mazajā bibliotēkā, kura bērnībā bija mana mīļākā vieta, sapratu, ka lasāmās grāmatas var iedalīt 3 veidos – vampīri (visas vienādas gan pēc izskata, gan satura) un biezās romānu grāmatas, uz kurām vienmēr ir attēlota sieviete, parasti blondīne. Pārējās ir padomju laika grāmatas un, ja vēlētos izlasīt tādu grāmatu, mājas pažobelē atrastu ne vienu vien.

 

Manī uzvandīja nelielas dusmas, par to, ka nav jau brīnums, ka daudziem jauniešiem nepatīk lasīt, jo nav jau ko. Izlasot no katra žanra pa vienai grāmatai, vairāk ar negribas nevienu ņemt, jo tajās sižets atšķiras tikai ar galveno varoņu vārdiem. Neredzu jēgu lasīt vienu un to pašu atkal un atkal. Bet par spīti pasniedzos pēc biezākās un krāšņākās grāmatas, kas vēstīja par jautru, optimisma pilnu romantisko komēdiju. Kaut ko uzjautrinošu un iedvesmojošu gribas laikā, kad ārā nav īpaši patīkams laiks.

 

Šoreiz par Morīnas Mortellas romānu ”Zvaignēs ierakstīts” jeb angliskā versija ”Annie’s New Life”, ko 2000. gadā izdevis Apgāds Kontinents. Vai esat šādu lasījuši? Grāmata stāsta par 30 gadīgu sievieti, kuras dzīve vienā mirklī sabrūk – neskatoties uz to, ka ir nācies izšķirties no vīra, nesen ir apglabāti vecāki, viņa uzzina, ka paliek bez pajumtes un vārda. Jaunās sievietes dokumenti ir viltoti un cilvēki, kas, viņu uzaudzinājuši, pat nav viņas vecāki. Galvenā varone nolīgst detektīvu, un pati dodas savas mātes meklējumos, noskaidrot patiesību, kāpēc ir bijusi negribēta un pamesta. Nedaudz noslēpumu, intrigu, melu un mīlestības. Izlasot pirmās nodaļas, man jau bija skaidrs turpmākais sižets, kas nebija tālu no patiesības.

 

Nedaudz esmu vīlusies ne tikai par savu šīs grāmatas izvēli, bet arī par tās labajām atsauksmēm, kas īsti nesakrita ar manām domām, bet visticamāk pie vainas ir neprecīzi izvēlētā mērķauditorija, jo grāmata ir domāta sievietēm no 30 un vecākām.  Nedaudz arī aizdomājos, vai grāmatas arī mēdz novecot. Ir stāsti, kas paliek vēsturē, tiek aizmirsti un tur arī ir to vieta, mūsdienu cilvēkam tos nesaprast, bet ir arī stāsti, kas nāk līdzi un ar savām vērtībām māca mūs neaizmirst savu izcelšanos un cilvēciskās vērtības. Tie nekur nepazūd, bet gan kā fēliksi atdzimst no jauna atkal un atkal. Kā Jums šķiet?